Ķīmiskās ūdens analīzes

Ūdens cietība - Kalcija joni - Magnija joni
Kalcija un magnija daudzums ūdenī veido ūdens cietību. Ūdens ar paaugstinātu cietību rada nosēdumus un aplikumus ūdensapgādes sistēmās, caurulēs un bojā sadzīvē lietojamās ierīces. Sildot šādu ūdeni veidojas kaļķakmens, kas var kļūt par iemeslu santehnikas, apkures tehnikas, sildelementu, veļas un trauku mazgājamo mašīnu bojājumiem.

Kopējā sārmainība
Ūdens izturības rādītājs pret pH pazemināšanos, ja ūdenim pievieno skābi. Ja sārmainība ir par zemu, sākas metāla daļu korozija, ja tā ir par augstu, ūdens kļūst duļķains.

Kopējā mineralizācija
Izšķīdušo vielu kopsumma. Augsts tās līmenis var būtiski samazināt dezinfekcijas līdzekļu efektivitāti.

Hlorīda joni
Tie ir minerāli, sālskābes sāls, kas nepieciešams ikvienam dzīvam organismam dzīvības uzturēšanai, taču ne pārmērīgi daudz. Ja dzeramajā ūdenī ir pārāk daudz hlorīdu, tas ir sāļš.

Sulfāta joni
Sulfāti ir sērskābes sāļi, kas lielākotiess labi šķīst ūdenī. Liela sulfātjonu koncentrācija var slikti ietekmēt ūdens garšu un veicināt ūdensvadu koroziju. Ļoti liels sulfātjonu saturs ūdeni padara nedaudz rūgtenu.

Hidrogenkarbonāta joni
Hidrogenkarbonāta joni ir dominējošie vairumā Latvijas ūdeņu. Tie rodas šķīstot karbonātiežiem (dolomīts, kalcīts, u.c.). Kalcija un magnija hidrogenkarbonāti ir galvenie vaininieki pie katlakmens veidošanās, ūdeni karsējot.

Dzelzs joni
Paaugstināta dzelzs jonu koncentrācija veicina cauruļu koroziju un rada labvēlīgus apstākļus specifisku baktēriju augšanai. Stāvošā ūdenī vai ūdenī ar samērā lēnu caurplūdi (spiediena tvertnes, ūdens sildītāji u.c.) sāk vairoties dzelzs baktērijas, kuras izmanto oksidēto dzelzi kā barības vielu. Rodas nogulsnējumi un nepatīkama smaka, pastiprinās cauruļvadu un to savienojumu korozija, kā arī palielinās sēra baktēriju vairošanās spēja.

Mangāna joni
Mangāns ir metāls, kas atrodas zemes garozā. Mangānam ūdenī ir raksturīga metāliska piegarša, var būt arī brūni sarkanīga nokrāsa. Paaugstinātas mangāna koncentrācijas gadījumā rodas brūnganmelni nosēdumi uz traukiem, sanitārās tehnikas. Mazgājot drēbes rodas brūni traipi.

Oksidējamība
Skābekļa daudzums, kas nepieciešams organisko piemaisījumu oksidēšanai ūdenī. Rādītājs, kas norāda par augu un dzīvnieku valsts izcelsmes pūstošo vielu daudzumu ūdenī.

Nitrāta slāpeklis - Nitrīta slāpeklis
Nitrātu līmenis gruntsūdeņos norāda uz to, ka tajos ir liela notekūdeņu vai mēslošanas līdzekļu koncentrācija. Pārāk liels nitrātu daudzums ūdenī var kļūt bīstams cilvēka, īpaši mazu bērnu, veselībai.

Amonija slāpeklis
Amonijs ir zīdītāju vielmaiņas jeb metabolisma sastāvdaļa un apkārtējā vidē nonāk nomēslu, mirušu augu un dzīvnieku sadalīšanās procesiem. Ir jāņem vērā, ka pārmērīgs amonija daudzums ūdenī un augsnē var nopietni kaitēt augiem, izraisot pat to bojāeju. Ja dzeramo ūdeni ar nedaudz paaugstinātu amonija jonu saturu lieto cilvēks ar veselu organismu, risks veselībai ir samērā niecīgs.

Sērūdeņradis
Sērūdeņradis jeb ūdeņraža sulfīds H2S-bezkrāsaina gāze ar nepatīkamu pūstoša olbaltuma smaku, ūdenī šķīstot, veido vāju skābi.

Krāsa, duļķainība
Smalku daļiņu (minerālvielu un organisko vielu) suspensija ūdenī, izraisot duļķes un nespējot nosēsties nelielā daļiņu izmēra dēļ.

pH
PH rāda skābuma vai sārmainības pakāpi ūdenī. Tīra ūdens pH ir robežās no 6,5-9,5, tas nozīmē ka skābe ir līdzsvarā ar bāzi. Kad pH ir zemāks par 6,5 – ūdens ir skābāks, šāds ūdens bojās caurules, santehniku un boilerus. Par ūdens skābumu liecina zaļie notecējumi uz izlietnēm un santehnikas. Ja pH ir augstāks par 9,5 – ūde
ns sārmainība ir augstāka, tā izraisa ūdens duļķainību, nogulšņu rašanos, vājina ūdens dezinficējušo līdzekļu efektivitāti.

Elektrovadītspēja
Tā raksturo kopējo izšķīdušo sāļu daudzumu. Augsta vadītspēja ir ūdenim, kurā ir liela metāla koncentrācija. Tīrs ūdens slikti vada elektrību. Dažādi piemaisījumi palielina ūdens elektrovadītspēju, jo vairāk piemaisījumu, jo lielāka elektrovadītspēja.

SIA "Ūdens būve"

Tālrunis: +371 29349862

Kalnciema iela 40d, Rīga, LV-1046